pasūtīju pie māklera sātana piegrieztnes. iztēlojieties, ka jūs mani sitat pie koka ar caurspīdīgu paralonu. ja es izvalbu acis tik tālu, ka šķiet, tas ir visiem. izdekorēt manas artavas ar diviem ilinoisas štatiem un tad atnākt stāvgrūdām pakaļ mūsdienu meisterdarbnīcai, kuras pilnajos azaidos es guļu ar strupu degunu uz visām debespusēm. azerbaidžāna visus mūs ielūdz pēc vieniem pēcpusdienā sameklēt vistīrākās salvetes un nedot mums atelpu, kad piestāsies melnās azaida ruletes un dienas garenā daļa pārtiks tikai no plastikāta skeletoniem, kuru augšējās atvases bija ar mūsdienām sakomunicētas un galadriela tad ienāk paklanīties un dodas uzreiz pie kases tik taisnā virzienā, ka nevar sazvanīt mājas, lai cik tās tālu būtu apsēdētas kā iejātie kumeļi parāda savu neierasto dabu, bet kadiķis pieklauvē pie stagnācijas loga un dodas iemarinēt skafandra priekšpilsētas mazos augumus, ko pilns ar skujām un brezenta aprocēm gaiņā mušmires no palodzēm bērni stāvgrūdām piespiesti pie palodžu kores un lamājas uz debesu jumu, kas mums sola izmiršanu, un tad tukšajās mājās varēs iemitināties visas pasaules labākās valdības un sadalīs esošos īpašumus tā, lai laikabiedri varētu nomelnot mūsu vara sakrājušos nopelnus un iegarenos misiju aprakstus ar tik daudziem iegurņiem, ka nepietieks maisa salikties pieliekamajā un gaidīt mīzalus iztekam no cenu bodes ar garaini un trauslo sārto līniju, kas izbeidzas mūsu valdības meklētāju ciskās mūs visus tad izvagos un sadalīs pa pētersīļiem un es nevarēšu to labības garaiņos iemūžināt, cik tas skafandras iemutēs labi gaidīs mūsdienas un laimes iekurtās ugunis ar bārkstīm pret debesu jumu un kaligrāfiskiem struju melnajiem iemutes izbeidza mūs uzrunāt, bet vienalga tas mazliet atgādina sadalītus skaustus, kuru melnajos iebuksētajos iemudžinātajos un iedunkātajos iemet man ar sestā izmēra atslēgu un tad ar astotā, divpadsmitā sešpadsmitā divdesmitā atdod man visus sastājušos melhioru uz atvadām.