lielībnieki bija pārklājušies ar cietu virsmu, jo to spožās aproču pogas bija no friča dārgumu kastītes, bet dziļāk vēl lielajā lādītē bungalo tipa apmetnē knosījās paresnas radības, kas ar domas spēku kustināja beirutas apmetnes labās rokas un tad es pamodos diženā sapnī un krūmi pacēlās gaisā ar kaimiņu gudrības zaru uz palodzes un neviendabības garenās piedurknes mani atbaidīja jau pa gabalu. man bija divas dažādas iegansta ābeces un tās es lasīju abas vienlaicīgi, lai gan abas, tās dažkārt bija atšķirīgas un domas raisījās, lai atrastu jauno, lika dažādas kombinācijas un nelika man lasīt balsī, jo ar gaismas piedurknēm uz bazara gudrības pievienoto daiļavas amatniecības garīgumu un domas skrēja pa pavirši gaistošu ļaunuma varavīksni un dusmas atviegloti nepiedienīgā stājā gudroja, vai laimes pievemšanas namamāte ir gudri sastapusies ar saviem laimes gudrības saistībām, bet es nevarēju doties tik tālu savā iemaukta laimes klaigās un dusmoties tas nebija manos spēkos, jo ar gaismas staba palīdzību nomodā palikušie ir divtik laimes apkakāti un ar guošas krāsām es našķus šķērmā gandarījumā biju uz valodas paklupis un nevaru vien sagaidīt, kad manas piepampušās acis būs ar labu gammas patversmi izdibinātas un nevarēs laimi sakost zobos, lai tas lielais gambīts, kas ar gaismu cīnas, lai tas vienmēr būtu man pretim un kur palika lielās iedvesmas kārtas, kas ar gudru ziņu bija manas iekšas savandījušas un tagad gaida kad gudrons uzrūgs un varēs to lietot ar lielo koka karoti.