zivīm dodiet nospiedumus un tad tos kopīgi salokiet, lai govis ir paēdušas un piens nāk mājās laicīgi, nedzer šņabi un netrako krogā, kurā ir tikai četri cilvēki, bet visi ļoti pašapzinīgi ārkārtīgi tādi nekādi, jo galvas jau uz pleciem nav katram, bet ak iesaucas šņaucamā tabaka un drosma pazūd, lai uzrastos pretējā krastā, ak kur gan tas viss bija pazudis vasaras mēnešos, kad mēnesis bija spožs ik dienu un negāja lejā pat grūzdams un pūsdams, jo galva ir tik traki samērcēta, ka es nevaru sazināties pāri jūrām un dienvidu kūkums ir izaudzis tik stāvs, ka ar vairoga dziedamo tabaku es nevaru sastapties ik katru dienu un nakti es raugos bezierunu bāzelē un nepiedienīgā atkritumu atgaiņātāja rija mani pieplok un es nevaru sazināties ar rācijām, ar radio nevaru un tomēr tas mani atalgo ar labiem iegansta meklējumiem, kas izvēršas par labu piedzīvojumu, bet nu visu pēc kārtas, tas visu jau bija sakārtojis, kad ar gaviļu atkalredzēšanos es izbijos un nevarēju ieritināties savās gaismas pavēlēs, kuras ar gumiju bija saderinātas un neviendabīgā smārdā gavilēja pāri jūras plašumiem un garumiem, lai manā iemauktā atdzīvotos, šis bija stāsts bez iedvesmas, bet tā vēl atgriezīsies, es zinu, kad.