bļackaja štuka. visas mājas šorīt apmīzušās no smiekliem, ko es šonakt sapņoju. skrien pa ceļu apkakāts kumeliņš un neviens negrib uzņemties vainu. vienam pienāk prasīt, kāpēc, kotram pienāk prasīt, kāpēc? bet visi ir tādi laužņi, loši, balamutes, akdies. tātad visi nostājas baltā rindā un gaviles nevarīgās smaida atribūtās tagad gatavojas lasīt morāli. gaudo jau stundu, otru, trešu, tikai mutes visiem cietas kā pekles. viņš gribēja ar intenciju nonākt ellē. tas izrādījās grūtāk, kā pretējā virzienā. ja viss ir savstarpēji pretstatīts, tad es izdemolēšu ciema pasta pulskteni. es nostāšos uz pakaļkājām un spārdīšu zemi. es būšu tāda zebiekste, kādu vēl mir nav redzējis. es visiem izvandīšu visas stīvās vietas un ar kaplīti papliķēšu kā pa tikko izlietu zvanu. zvana jau visiem tie pauri no tvana, bet es baznīcā esmu baznīczēns kails. kails, ar tādu jauku naivistu pieskaņu piekrastes autoostā, nacionālists ir naivists un naivistu gleznā es sēžu uz pasta somas. man ir divas galvu reibinošas mīnas iekšā, es gaidu, kad ies vaļā, kad varēšu nosūtīt savu mataino vēstuli un piecelties no gultas paskatīties ārā, kā jau maniem draugiem futboliem iet, man tikai jāmācās un jāmācās, es skolā būšu teicams džeks, man visas meitenes spļaus mutē un puiši aiztiks pakaļiņu, man būs soma brūnā krāsā spīdelīgām  lencēm. baigi nolaidās slidkalniņš man pa priekšu, pusi muguras norāva, sūrstu tagad aptiekā uz letes, manas ģenitālijas nāk skatīties no ielas. it kā cirkā jūtos, būšu nauda, zvanīšu uz policejisku valsti un spārdīšu ānīšus mazajiem čukčukbānišiem, lai tie saprot, kā vardulēnam iet, kad tas ir piebriedis no saulesgaismas vien.