beidz čurāt uz maniem kapotiem, es tiem daudz vēl priekšā likšu un tu liksi man šķīvi ar galvu, es skriešu atvērtā kreklā un tajā kreklā man šaus lodes ar zobiem pa priekšu un divām acīm. es dodos tik dziļi kakla skriemelī, lai būtu mūžīgais pilsonis un lai nekad nejustu depresiju, kas bija no maniem zirgiem padarījusi mani tik skaidru un svaigu, ka es sekoju tavās rokās un nevarēju vien izturēt to ceļojumu, kas bija kurš bija kur bija, tas neizturēja, jo manas iekšas ir tagad tik dziļi manā iedomāšanā, ka man jau 21 gads iestājas un es nevaru to visu atrisināt pietiekami dziļā sapratnē, lai no manis neko vairs neviens negribētu, bet līdzko ar to nepietiek, tā es izleju skaļo brālēna brāli un dodu tam tik daudzas liesmas manā iekšā, ka tas nenodod manas gājēja skrejlapas tik ļoti steidzami, lai es to atminētu un nekad neatkārtotu, jo tas bija no dienvidiem izkāpis un tad iekāpis nezināmā virzienā un turaidas roze to man nepiedeva uz divām sekundēm.