Kārtībnieks Pusrocis savas zeķbikses atkal aizmirsis mājās. Nones savu velosipēdu no tilta un skatās tā pakājē sēž jauns cilvēks un smēķē.
- Vai jūs nepateiktu, cik ir pulstenis?
- Piedodiet, man nav.
- Cik žēl, šodien tik skaists laiks. Vai jūs te pastaigājaties?
- Jā, es te tā esmu iznācis pastaigāties.
- Vai nevēlaties iedzert tasi kafijas?
- Vai nē, paldies, es jau taisījos iet uz māju pusi.
- Ā, nu tad neko, bet, ko jūs vispār darāt? Ar ko nodarbojaties?
- Es esmu tulks, es tulkoju no angļu uz latviešu.
- Atvainojiet, uz kādu?
- Uz latviešu.
- Ā, tas ir labi. Labi. Jūs strādājat Eiropas institūcijās?
- Nē, piedodiet, kāpēc jūs esat tik ziņkārīgs, jūs izskatāties aizdomīgs.
Kaut gan daudz no pēdējā teikuma netika pateikts. Kāds no sarunu biedriem iegrima pārdomās. Vai viņš ir gejs, bet kāpēc tik smaidīgs. Ko viņš vēlas. Varbūt viņš vienkārši ir draudzīgs. Es esmu pārāk nocietinājies pret cilvēkiem, man vajadzētu nākamreiz būt atvērtākam. Tikmēr cilvēks ar velosipēdu pie rokas, sakustas un atvadas. Atā, viņi viens otram saka un pirmais uzlec uz velīša, bet otrais sačokurojies, jo saule jau zemu un tās gaismu aizsedz dzīvojamā daudzstāvu ēka. Viņi attālinās domās un darbos. Velosipēdista mugura pazūd zem otra tilta, sēdošā cilvēka spļautās saulespuķu mizas un tabakas dūmi un nikotīns. Rokas kabatās turot ir siltāk. Drīz ceļš uz mājām un pēdējās sēklas no Kolonnas maisiņa.
- Tu esi traks.
- Ne vairāk kā vakar.
- Bet laboties?
- Esmu tam par vecu.
- Bet tava ģimene?
- Es laikam nekad nepanākšu Gurdžījevu. Viņš mani ir uzvarējis, atzīsim to.