grogus šodien ciet ar lielu atslēgu aizslēgts, balts krīts pāri pārvilkts, daži deķi tādi pavecāki paraloni tie jumta pārklājamie ar darvu daži šīferi. kur tam visam apakšā var atrast kādu ogu. vienvārdsakot, šodien krogus ciet. tad eju tālāk pa pieslapināto ceļu. domāt varētu brauc tālumā pa priekšu kanna piena un iztek, kā logi iztek vilciena, kad brauc tas pret kalnu. es gribētu, lai viss būtu tik milzīgos apmēros, tur laiks, telpa, kosmoss, papildu dimensijas un tādā garā, bet sanāk pagaidām tikai tādi joki, kas no mums to visu varēs atšķetināt. es krējumotos zirgos raugos, tie visi tiecas uz vienu punktu, kurš iesūc, nedod atlikumu, tikai noraustas pēc katra inteika kā žaga, kā konvulsija. pipetīte it kā vēnā ir, bet nekad nevar būt drošs, vai kāds svešais nav pieslēdzies trubai, kaut ko dzer, kaut ko laiž apakaļ. visi ir izmainīgi, visi kaut kur tiecas. ja nauda nebūtu tieksmes objekts, vai būtu lielāka virzienu dažādība? vai būtu meinstrīms. ko no manis grib, es gribu pliku.