visādi var iznākt, gadīties, ja skatās uz augšu pēc mākoņiem kārojas. es skrēju pa sasalušu zemi, sniegs vēl nebija uzsnidzis, kāpēc viņam? viņš? tas jau izlietojies, tagad uz katra soļa pa retai ēnais, kas atgādina. pieslienos pie staba, kam gaisma krīt tieši virsū, dzen zemē, vēl dziļāk. tad es turos pie drebuļiem un mani rauj uz augšu. vai amortizācija? nē, nolietojums. es piekārtoju savu pižiku, tā lapas ir sausas, sen jau nav lijis. vai vajag? tu domā, ka skrienot var panākt sauli, es iztīrījis visu māju no avīzēm. avīzes palīdzot pret salu. es ieloku kādu ducīti zābakā ar vajadzīgo rakstu uz augšu. katrai šņorei vajadzētu virsrakstu, katrai auklai. es kliedzot varu panākt vilcienu, bet tas ne vienmēr izrādās pareizi. kad tvaikonis atstāja aiz sevis pliku zivju lauku, kad atliek tikai iet un lasīt, nekaunoties, nesārtojoties vaigos, nekliedzot drudžus uz svešiem cilvēkiem. vai tie būtu ziemassvētki, vai stressmass? tā jau tā pasaule nolietojas, tā jau es tai līdzi paraujos bez aplinkiem.