un ko sagaidīt no citplanētiešiem. tie ietraucās neredzētos transportos, no neredzētām pusēm. kur mēs domājam vienmēr varēsim būt droši, kaut kādos prāta kaktos, kaut kādos nepareizi salocītos origami. kad kaijas un vispār visi dēsti nāk salkās spēlēties, mums jau uzbrūk. ja mums uzbruks nākotnē, var uzskatīt, mums uzbrūk jau tagad. ko gan var atgaiņāties, laiks nav lineārs. man ganclers un hitlers griež nost pimpi. domājat, tādas lietas nenotika koncentrācijas nomentēs? tādas lietas nav iespējams iedomāties, par tām runāt ir ļoti neērti. teiksiet, man ir ērti par tām spekulēt. kurā gan kabatā es gribu šokēt? tā nav tiesa, es airēju savu laivu tik dziļi klintīs, ka kaijas atspīd kā melni, nevis balti. es redzēju baltu žurku, tā peldēja klātu un bija savādāka par visām pelēkajām. tai visi pievērsa uzmanību un es biju jau nosists no kursa. mani nosita tās draņķa kaijas. uzmanība neiet autopilotā, tai nav gps. tai nekā nav, tai ir tikai paštaisītas taburetes, kur piesēst virs apvāršņa, kā nokrisnis pacelties tvaikā vaigos iemest sārtumu, tas izspiežas uz stikla no pirts slotas es izmūku ieskrienu brigadiera rokās siltumnīcu celtniecība pludmalē lūdzam neienest stikla taru.