kad vairākas reizes pēc kārtas esmu pietupies, kad pa loga malu redzu dārza daļas izmētātas haotiskā nesakarā un saknes un lapas un zari kaujas savā starpā, apvienojas grupās, izšķiras, tiecas pa novilktu striķi, tas atsakās pārtrūkt, saka, mans izturības koeficients ir vis vidējā - ,7 un tā turpina, līdz izbeidzas enerģija un tad kādam jāpārdodas ģeneratora būdā, jāvelk nost bikses, jāvelk tās virsū. vilkt savas bikses virsū nepazīstamam cilvēkam, uzmākties tam ar savām biksēm, kā braukt ar mašīnu virsū pie koka piesietam iezemietim, kādam parādniekam, kas pārdevis dvēseli, ieķīlājis vekseli un ķīlu apēdis ar viesiem tik reižu, cik cipari tālu nesniedzas. kā infernālā pasaulē mēs uzziedam, kā norietam, kā uzdziedam. kas nesa šo sārtu tik tālu man līdzi, līdz es pārkāpu līķa stāvu, piespiedu mistisku pogu, tas apstājās reklāma krievu valodā interneta pieslēgums pa vadiem pa telefonu, ko tur, pa gaisu.