es gribēju aiziet vienlaicīgi politikā, bet ciemiņi turpināja nākt. sāka jau nākt nākamās paaudzes un nesa sev līdzi mugursomas. ko gan nest šajā diennakts stundā, ja vien nav pārlidojumi un pārvietošanās vienkāršā pa zemi. es izguldīju, cik varēju, pārējos piekodināju, kāds piedzērās pāri mēram, bet kopumā ozolkoka paneļi netika skarti. es piekaramos griestus dāļāju kā saldumus un piekārtoju frizūras. visi bija pateicīgi, daudzi smaidīja. es lieliem vaigiem skatījos, liku acābolus kopā, lai smieklīgāk, dažādi izklaidēju. kāds skatījās no mugurpuses un bolījās līdzi, smieklīgi visā visumā.
tad novilku resnās kedas, ieriktējos paklājā, iestīvināju pirkstus grīdas šķirbās, lai tie neaizbēg pa nakti vai kāds cits diennakts laiks iestātos, kamēr gulētu. kad pamodīšos mani varētu iemest jebkurā izplatījumā, es samierinātos galu galā, jo man nav izvēles. mana aiziešana man ir liegta, atliek tikai gaidīt, izturēt, izturēties labi pret apkārtējiem un viņi izturēsies labi pret mani lielākajā skaitā gadījumu, tā tiek uzskatīts, bet es vēl gaidu. gaidu, kad ausīs, kad rietēs, kad nāks un kad aizies. visiem ir darbi un personīgie ID un es tur daudz nevaru pretoties, jo tāda ir dabas griba un manos spēkos būt spožam, cik ienākas un glūnēt caur neredzamām starpām sejā un kaut kādus papildus caurumus var plānot tikai neaizsniedzami tālā nākotnē.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: