es gozējos pietiekami ilgi, lai tas atstarotos mūsu eglājā. gotiņas gana manas pieradušās saujas un gotiņām tas labi izdodas. es slienājos gar papuasiem un dodu tiem uzēst zemenes no groza. dodiet arī man kaut ko ēst, es uzstāju, bet lieki, jo koki skatās, zāle klanās un klausās, es zvaniņš, man pietiek ar savu kaunu. dodiet pretim divas trešdaļas piena, ko slaucat, atdodiet pēdīgu lāsi, es kaucu. daiļas runas izseko mūs pa piešiem, godīgiem cilvēkiem nepienākas tik daudz tiesāt. es ne kungs, ne ķēniņš, bet savs pieniņš noderīgs. es jēriņš tu plāksteris, davai saejam kopā, kā sanāk tā noriet. es graujošais spēciņš pa muskuli blandos, izlaid man paskrieties zaļajā laukā. goda vārds atgriezīšu aizņemto, pielikšu klāt plaukstu kā porcelāna procentu un dūdieviņš mūs nesīs pāri ežiņai un ielaidīs skudrainā pļavā rādīt viens otram skrandas. manas pandas visas zilumos no dūmu mākoņiem, tiem zvēriņiem gribas padzerties. atjāj pievakarā pie ezeriņa, tur būs iekurta uguns, tur cepsim desu un laidīsim pūķi. kas tālāk aizšausies bisē ielādēts, tas dabūs ciema lielāko gurķi.