ķermeņa iedobēs veidojas mazi ezeriņi. es taisos tikt galā ar pats sevi. nē, tā nav taisnīb, rakstīt burtus ir daudzas reizes gavilēt, bet gods ir staignājs, tad jau labāk rakstīt, tas ir zīmēt, godam savas cisternas, bet es atkopjos pēc prāvas. godu iedod pastaigāties es iziešu laukā pēc laumas un daudzas krāsas es joņošu un drošos siksnu vēzienos izlemšu nomesties cērmēs. gaudo laime sikstas kapellas. dod man naudu es lamāšos un lauzīšos. kur lai paliek gaišās dienas, es nevaru piecelties. dodiet man lomu ar gariem stādiem u draudošiem gaujas muktupāveliem. nododu jūsu rokās cirtas uz mūra laudis ir laudanums laudis launi gan jau saskarsies ar ciešanām cellē. godam ir pievirzītas kājas klāt tik ļoti, tie ražo laimes ecēšas un es nevaru zināt, ko no bakurētainiem ezeriņiem nodosies klausīšanai. es dodos uz pāvilostu grābekli stutēt un domas ir tik raženas, ka to raženībai nav galas. kad bērniem atļauj ekstrēmi pašizpausties, tie pārkāpj visas vecāku cilvēku iedomas, jo tas rada daudzas raženas mākslas. es izdalīju burtiski skaņas mežā labi ieaugušas un drosme izslienas uz ārū pēc naksnīgas vijoles, lai logos pasmēķētu krokas un dodas ļaudis tik dziļi iekšā, ka to ļaunumam nav sakņu, bet ir tikai slotas un tās slotas manā bērnībā labojas ar ļaunumu uz lūpām. es iegriežu pirkstā ar šķēru asmeni un šķērmi ķēmi katlakalna bērni rosās uz manām padošvām un goda viesis ir nemierīgs dunkātājs kas ar ļaunumu acīs izliecies pa logu, lai manos ieganstos labi saprastu kodolīgos iekaisuma cēloņus. es izleju sudrabu un gaidu pēdējo vārdu, bet gods nav salpetris, tam gods ir izkusis uz lūpām.