saldo sapņu uzbūve
es atkal sēdu uz tā soliņa.
pēkšņi visi ir sadomājuši man piezvanīt un parunāties.
visur apkārt līst, bet man virs galvas ir bērzlapu lietussargs.
tā kabatas mūzikas kaste sagājusi pilnīgā haosā, un spēlē puses no pus dziesmām. šodien visas tehnikas dzīvo haosā. lai viņas.

neviens nenāk.
tikai aiziet.

sieviete ar zaļu lietus mēteli un vīrs baltā kreklā un melnā ādas vestē. viņi nav kopā.
ainava ar zvirbuli un aizkostu ābolu.

dziesmu fragmenti man sajauks galvu.
frāzēs tveru dziesmas, viņas nebeidzas un nesākas.

atcerējos, ka 'Dancer in the dark' Selma teica, ka viņa nekad neskatās mūziklus līdz galam, lai tie vienumēr turpinātos viņas prātā mūžīgi.

kas notiek ar mežābeļu āboliem, kurus nekad neviens neapēd?
viņi taču nav par velti.
nekas taču nevar tā būt par velti.
šodien nepamet sajūta, ka kāds stāv aiz muguras.

visi mēģina būt ar mani uzmanīgi. tā mierīgi man visu jautā un pieklusina toni.
nez. varbūt domā, ka esmu kā savādāk, ka vajag savādāk.
bet ar mani patiesībā ir vienkārši. vismaz man tas nekādas problēmas nav sagādājis.
ar mani kā ar mani.
atcerējos kaut kur lasītu dzejoli, un nu sameklēju viņu savā 2003.gada grāmatā:

-Kāpēc Tu klusē?
-MANIS NAV
-Nē, Tu esi šeit.
-KUR?
-Tu esi ar mani.
-ES ESMU ARMANI?
-Tu esi ar mani.
-TAD JAU LABĀK VERSAČE
-Versače?
-VIŅŠ VISMAZ NAV MIRIS
-Tu neesi Versače.
-KĀPĒC?
-TU ESI AR MANI.