vēstures kripatas uz gandrīz pilnmēness
bet ir jau arī dīvaini tā,ne,kad tu dzīvo un šķiet,ka savādāk nebūs it nekad.un tu runā par to tikai skaistiem vārdiem un krāj tikai skaistas lietas,un katru putekli rūpīgi noslauki nost,lai nekrājas un nenāk šķavas,kas visu burvību aizbiedētu.
un tad pēc kāda laika paskaties atpakaļ,un nu jau tu esi pavisam citos zemeņu laukos un pēdu komplektā zem segas nemainīgas vienmēr palikušas tikai tavējās.
un tad,vienalga cik putekļainas,izvelc no pagultēm,vecām ceļasomām un atmiņu krokām iepriekšējās dzīves ainas un smaidus un sviedrus,un klusi pabrīnies,kā tas viss un tieši ar tevi.
krāmē savu puzzli un smaidi.
arlabunakti.