vēls brokastu laiks. augusts.
visvairāk man domājas naktīs. es gan nezinu, vai vislabāk.
naktīs, kad viss šķiet lielāks, bet tu pats mazāks, un liekas, ka neviens tevi neredz.
tā pat kā tu neredzi citus. tumsā man ir visdrošāk. ērti.
un es atkal redzēju murgus.man šķiet, ka vajag iemācīties tos izmantot. pārāk daudz es tajos redzu tos, kas man ir apkārt. un pārak daudz pēc tam notiek arī dzīvē.
es maz no tiem atceros, bet to, ko atceros, ilgi nevaru aizmirst.

(Gloomy sunday, with shadows I spend it all
My heart and I have decided to end it all
Soon there'll be prayers and candles are lit, I know
Let them not weep, let them know,that I'm glad to go)

tai baltajai sētai viņpus palodzes ir nobirusi krāsa.
beigusies mana melnā kafija (es atkal dzeru kafiju,kā vienmēr, kad kļūst aukstāks)
šodien tik viegli spiežas klaviatūras taustiņi.
un pat neliekas savādi, ka garumzīmes šamai ir uz Alt pogas.
pēdas ieritinātas aukstajā gaisā.

(Dreaming
I was only dreaming
I awake and I find you asleep and deep in my heart
Dear...
Darling, I hope that my dream hasn't haunted you
My heart is telling you how much I wanted you)

vakar saudusmojos par cilvēku iedomu un ieciklēšanos.
sausmojos, jo viņi redz tikai vienu, to, ko viņi grib redzēt.
bet patiesībā ir vairāk.. un vajag arī domāt, nevis tikai egoistiski skatīties uz notikumiem no savas lodžijas un sakrustotām rokām bubināt.katrai rīcībai ir savi iemesli un tās izraisītāji. bet tos visus jau nevar redzēt un zināt. tāpēc..
kāpēc tik reti kāds iedomājas, ko viņš darītu tā otra vietā?

(Gloomy Sunday
It's absolutely gloomy sunday
Gloomy Sunday)


nepiederam, bet esam.
un tas ir visbrīnišķīgāk.