pelēko debesu radītā ilūzija
valmiera patiesībā ir ļoti skaista. īpaši lietū.
rozā žakete un kailām pēdām pa slapju, svaigi zaļu zāli.
man patīk sajust kaut ko pieskaroties pēdām. kut.
es dungoju un klusēju, un tad es pēkšņi esmu viena visā tajā parka zaļumā un pelēko debesu nomāktībā, un es iedomājos par to, nez kā es šobrīd izskatos no malas.
cilvēkiem vienmēr ir tieši tik daudz, lai varētu gribēt vēl. un nesakiet, ka nevar gribēt vēl, vēl.. vairāk.
vairāk par sevi?

mājās atkal tas dvielis nokritis, viņš nekad tur neturas.
uz spoguļa sapil slapjas piles no matiem un negribas novilkt džinsu bikses, jo šīs ir tās, kas krāso, un kājas atkal būs zilas. (kā jūra pirms negaisa)

kad tu manī skaties, es esmu patiess.

es māku sarunāt, nē, sarakstīt tik daudz vārdu, bet nevaru atskrūvēt ledus tējas pudeli.
šodien nevaru, un viss. kaut ņemiet un atskrūvējiet manā vietā. (un ņem arī)