krusttēvs
viņš ir manas īstās mammas brālis. viņš sēdēja pie stūres, kad notika tā avārija, kurā es zaudēju savus vecākus, un viņš sievu, dēlu un māsu. viņam vēljoprojām sirdī ir rēta. gan morāla, gan fiziska.
viņš ir darījis visu un visur, un mani un māsu viņš mīl kā savas meitas.
viņa raksturs ir tik pat greizs, cik manējais. ja viņam ies slikti, viņš izliksies, ka viņa nemaz nav, un tad pēkšņi atbrauks un teiks, cik dzīve ir lieliska.
un tad mēs tur sēdējām un runājām, un viņš teica-
-nu ir tev tās garās kājas, nu ir tev tās lielās acis un blondie mati, kas zin, varbūt tiešām ar kādu bagātu vīrieti aprecies, bet..vai tad tev pasauli negribas?'
-'gribas' saku.
-'nu, un ko tad tu te vēl sēdi?'
tad viņš stāstīja, kā viņam 'pakaļa degusi', kamēr viņš nav ticis uz ņujorku ,kur gan traukus mazgājis, gan mašīnas pārdevis. es vēl atceros, kā viņš man pirmo kenu atsūtija.
un tagad viņš varot mierīgi te sēdēt, pie gaujmalas brikšņiem un prātuļot, cik labi, ka bijis jauns un traks.
un tagad man vēl vairāk pasauli gribas, nekā pirms sarunas ar viņu.