un citreiz es saskatos tās dūdiņas un domāju ,no kā viņām tik gluda āda. nu tāda, ka varētu tapetes virsū līmēt, ja vien nepaspruktu kāds gaisa burbulis apakšā, sanāktu debešķīga siena.
nevaru iemigt.tāpēc runāju.
es esmu dūdiņa vai dūjiņa?
jā. un tas draugs, kuram šķita, ka viņš mani mīl, vienmēr man zvanīja un teica- čau, mazais. tad izstāstīja, kā neiet ar meitenēm un arlabunakti.
man patika, ka mani tā sauc.
man vispār tīk sievietes dēvētas vīriešu dzimtes vārdos. uzreiz ir tā vo.
93 draugi. kuri no viņiem zin, kurā mēnesī ir manas māsas vēders?
patiesībā, es pati nezinu. es lielākoties visu zinu ļoti precīzi vai aptuveni.
bail apgalvot, ja nezinu nudien.

kreisais ķermeņa stūris reizēm ieduras kā nagla pakaļā.