ir tāda muļķīga sajūta. jā, un man nudien ir paniski bail. un tad, kad man ir bail, es palieku klusa, saraujos un cenšos lieki nerunāt. kas zin, varbūt ka nepamana un nekas nenotiek. un vēl man ir dusmas uz sevi, tā pa riktīgo, bet sevi jau vienmēr labāk žēlot padodas nekā sodīt. un man riebjas, ka vienmēr tieši tad viņi visi paliek tik labi. un es ievēroju visus sīkumus. un ilgi atceros vārdus.
ar vārdiem mani var sapināt visvairāk. ir grūti būt par vienīgo cerību. nenosvinētas sudrabkāzas un uz izslēgtu telefonu pat ļoti gribot nevar piezvanīt.

nevar. nevar parunāt un visj.