dzīvsudrablapsa

No vienas puses, esmu ļoti pateicīga par to, ka bija iespēja apmeklēt uzvedumu, jo tas izgaiņāja SM atstātos mošķus no Dailes nama. Man reizēm tā ir - ja kādā vietā piedzīvota liela reibuma stadija, atgriešanās tur ir nepatīkamā veidā satraucoša (reizēm pat nepatīk savs dators, ja iepriekš kaut kas drunkpoustots cibā). Nepalīdzēja arī tieši pirms koncerta izdzertā kafija. Ieejot telpās, sirds sāka joņot ārkārtīgi strauji, un es vienubrīd halucinācijā redzēju Vilka bijušo sievu. Vēl ieņemot vietu balkonā, satraukti knosījos, jo ar daļēji zudušas atmiņas brillēm redzēju, kā mēs ar ant. dejojam uz krēsliem, kas sakrauti pie skatuves, līdz apsargs nodzen.
Un tad sekoja priekšnesums - tik naivs un tāpēc viengabalains, tas bija kā dezinficējošs jūras ūdens. Ne īsti svaigs, iestāvējies tādā veidā, ka pat kostīmi (koristiem un Nārai) šķita izvilkti no septiņdesmito gadu rekvizītu kaudzes (lai gan es nezinu, vai septiņdesmitajos ir bijis līdzīgs uzvedums). Bet mierinošs. Koris gan bija visdzīvīgākā priekšnesuma daļa - solisti šķita pārāk... ēm "simboliski?". Nu tā it kā cenšoties runāt par būtisko, nomaldās emocionālā tuvībā. Arī mūziķi varēja būt atraisītāki un dramaturģija nedaudz savāktāka. Šķiet, mēs ar Vilku esam vienīgie, kas uzskata, ka "kamēr vien akmens augs" un "kamēr vien gliemeži skrien" ir paradoksi, kas nozīmē "viss ir pavisam citādāk, un tu nevari būt mans draugs", par ko it kā liecināja arī Nārubērns, kas nepazīst tēvu (jo Dzejnieks noslīka, vai dabūjis no Nāras visu, ne vien pirkstiņu, notinās - godīgi sakot, nesapratu). Taču spītīgā šīs dziesmas izdziedāšana uz aplausiesm, visiem trīs solistiem smaidot vienam uz otru, lika domāt, ka beigas ir laimīgas. Un ja tas ir atkal kaut kādā simboliskajā līmenī par nesavienojamo pretstatu iespējamību mīlestībā... tad ejiet tak reiz ar savu simbolismu! /Šādi es laikam atklājos kā nesmalkjūtōša būtne./