Jo kļūstu vecāka, jo grūtāk man ir panest iemīlēšanos. Uztveru to tiešām kā nelāgu slimību. Varētu taču vienkārši baudīt sajūtas konkrētajā mirklī un pēc tam vairs par to nedomāt, nejust tos dumjos taureņus, muļķīgi nesmaidīt pie atmiņu uzplaiksnījumiem un nedomāt par viņu tad, kad viņš nav klāt. Ar katru reizi tā balss, kas pakausī dveš "tas viss kaut kad beigsies, kādā brīdī viņš sapratīs, ka tu neesi pietiekami laba un atkal aizies tāpat kā visi citi. kādā brīdī viņam vienkārši izbeigsies pret tevi jūtas" kļūst arvien skaļāka un uzstājīgāka. Tagad, kad teorētiski viss ir ideālāk nekā vispār jebkad manā dzīvē ir bijis, tagad, kad šķiet, ka es dzīvoju pasakā, ir vēl vairāk bail to visu zaudēt, jo būtu tik daudz, ko zaudēt. Es visu laiku atgādinu sev : netici, netici, netici. Tas viss var uz līdzenas vietas beigties, pārsprāgt kā ziepju burbulis. Nekas nav mūžīgs. Arī katru reizi, kad ieraugu cilvēkus, kas precas, domāju, diez, pēc cik ilga laika viņi izšķirsies?
Bet mana dumjā sirds grib ticēt.