Ikvienam no mūsu draugiem ir tik daudz trūkumu, ka, ja gribam viņus joprojām mīlēt, esam spiesti sevi mierināt, domājot par viņu talantu, labsirdību, maigumu vai, vēl precīzāk, neņemt trūkumus vērā, liekot lietā visu savu labo gribu. Nelaimīgā kārtā piedodošo stūrgalvību, ar kādu pūlamies neredzēt drauga trūkumus, pārspēj ietiepība, kas mudina viņu turpināt tādā pašā garā, un par iemeslu tai ir vai nu viņa paša aklums, vai arī iedoma, ka citi neko neredz. Jo viņš savu netikumu nemana vai arī iedomājas, ka to nemana citi. Marsels Prusts, Ziedošu jaunavu pavēnī
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
iio) rakstīja,
