Labi
Stundu pirms darba beigām palika tik skumji, ka bija jāiet uz tualeti raudāt. Arī braucot mājās ar riteni raudāju, un pats dīvainākais - tam it kā nebija nekāda ārēja iemesla. Varbūt vienkārši bija par daudz sakrājies. Ja vēl šaubījos vai nodoties smadzeņu noslogošanai, vai iet nodarbināt muskuļus, tad pēc šī bēdu uzplūda izvēlējos otro. Paliku uz trīs nodarbībām pēc kārtas. Mani, protams, iepriecina, ka esmu uzkačājusies un varu izturēt arvien lielāku slodzi. Bet kā vienmēr es pārdozēju, tagad guļu gultā un nevaru piecelties un pastrādāt. Tas viss tikai tāpēc, ka negribēju pievilt treneri, negribēju pievilt Ramonu, gribu lai visi ir apmierināti. Bet kur esmu es? Mīļo sīrupiņ, kāpēc viss ir tik sapists?