cilvēki
pēc treniņa iegāju tuvējā maksimā, tur baigās rindas, kā jau piektdienas vakarā. paņemu savas mantiņas, stāvu rindā pie kases. cilvēkiem šādās situācijās parasti pie slīdošās lentas iestājas mērena panika, viņi cenšas piespiesties arvien tuvāk viens pie otra un ber savus produktus bez maz vai otra produktiem virsū. it kā kaut ko varētu palaist garām. nesamaksājušu tāpat nevienu no veikala neizlaidīs. tad tur vienai tantei kaut kāds čakars ar nocenota kefīra svītru kodu, tas, protams, visu rindas kustību nobremzē. jau jūtu, ka kāds aizmugurē atkal pielīdis pārāk tuvu un uzgrūžas virsū manai somai. šoreiz es ar niknu sejas izteiksmi pagriežos un kārtīgi nomēru to cilvēku. a tur - tāds smaidīgs onkulītis man saka: "kas jāsaka? jūs man iesitāt ar somu." (PIZĢEC! ES IESITU!) es apstulbu. gribēju jau teikt, tad nevajag tik tuvu stāvēt, bļe! bet paklusēju un pateicu : atvainojiet. viņš tomēr bija pārāk lādzīgs. pēc tam sāka ar kasieri koķetēt.