laiks
neticami labs noslēgums šai sap***ajai nedēļai. aizbraucām ar plaukstas uz manas bērnības mežu, laiks bija brīnišķīgs. pagulēju sūnās, uzlādēju baterijas. aizbraukšana turp un atpakaļ nemaz nepaņem tik daudz laika, ja tā varētu katru nedēļu.. tāda terapija.
 mežs bija izcirsts, bet tas, kā izrādījās, vismaz nāca par labu fotosesijai. kaut gan bērnībā tur biju staigājusi krustu šķērsu un pazinu gandrīz katru koku, šodien apjuku, jo daļa meža vairs nebija, orientieri pazuduši, ierastā kārtība brutāli izjaukta.
bija tik dīvaini uz to noskatīties, it kā kāds būtu atnācis, iekāpis tavā atmiņā un samainījis bildītes. tu ej, jau zini, ko tur ieraudzīsi, tev ir visas tās bildītes - kā rudenī agri no rīta bridi pa slapju zāli, līdi zem papardēm meklēt baravikas, kā karstā vasarā ar kaimiņbērniem lecāt pār strautiņu, lai zaļajā paklājā piknikotu, kā caur kokiem izlauzās pēdējie siltās saules stari un glāstīja mīkstās sūnas. bet tagad, tagad kāds ir atnācis un visas tās bildītes sagraizījis, saskrāpējis, izdūris tajās caurumus. un tajā brīdī tu apzinies, ka laiks iet, nepielūdzami iet uz priekšu.
paņēmu sev par piemiņu bērza šķilu. un man ir vienalga par pasaules galu.