Septembris
Pēdējā laikā uzbrūk atmiņas. Laikam tādēļ, ka rudens. Katru rītu, kad atverot mājas durvis, sejā iecērtas rudens dzestrā elpa, es atceros kā mēs ar vectēvu gājām lasīt smiltenes. Atceros mīkstās sūnas un zaļi dzeltenās smilšainās sēņu cepurītes. Mēs ar vectēvu lasījām tikai smiltenes, neatceros, ka būtu gājuši uz birzīti bekās, vienmēr gājām tikai uz sūnaino priežu mežiņu. Gailenes vectēvs neatzina, sauca tās par žīdu sēnēm, laikam dzeltenās krāsas dēļ. Viņš atzina tikai bekas, baravikas un smiltenes, lai gan nesaprotu, kur tās smiltenes pēc tam palika. Laikam vecmāmiņa tās iesālīja, un tas sēņu spainis tā arī nostāvēja ārā visu ziemu pie mājas pakša ar virsū uzliktu akmeni. Ēdām mēs tās sēnes tikai vienu reizi, tad nākamajā rudenī tās izmeta ārā, lai iesālītu nākamās. Un tā tas turpinājās, kamēr mēs ar vectēvu vairs negājām sēņot.