šonakt būs otrā nakts četru gadu laikā, kad gulēšu birojā uz dīvāniņa. bail braukt mājās, ārā kaut kādi apdzērušies veči bļaustās, spļaudās un zvana mana velosipēda zvaniņu. tā jau neko, viss te ir - youtūbe, izlietne un spogulis, ledusskapis, pusērts dīvāniņš, spilveni un segas. būtu duša, varētu pat pa kluso te sākt dzīvot. drusku pāri pusnaktij degunu te pabāza kolēģis no blakus kabineta, tā jocīgi, viņam sieva un bērni, viens pat nesen piedzimis, bet viņš tik ilgi strādā, bieži pat brīvdienās. it kā jau jāstrādā, piķis jāpelna, lai var sievu un bērnus uzturēt, bet kāda no tā visa jēga, ja viņš viņus gandrīz nemaz neredz.