Visbrīnišķīgākās pastaigas ir tās, kurās es eju viena. Es apstājos un klausos, kā kliedz gājputni, kā vējš šalc kokos, kā vējš trinas gar manu kapuci. Stāvu un skatos pār laukiem, mēģinu saskatīt vai tās ir stirnas vai brieži, vai alņi, kas barojas mežmalā. Es izjūtu sevi kā daļu no visa šī plašuma, es esmu es un dievinu šo mirkli, kad esmu šeit, viena. Mīlu savu dzīvi, kas man ļauj piedzīvot neizmērojamo dabas skaistumu. Katrs izkaltušais zāles stiebrs, katrs zemes kunkulītis liekas pilns ar nolemtību, skumjām un vientulību. Un man patīk šī vientulības, vienatnes sajūta, kāpēc gan es nevaru arī savā ikdienā ietvert sev apkārt šo pašpietiekamo vienumu. Kāpēc mana dumjā sirds ilgojas pēc vīriešu pieskārieniem un skūpstiem, ja es varētu ļaut vējam glāstīt manu seju un rokas, ievīties tam manos matos, dubļiem apņemt manas kājas un zariem iespiest savus stingos pirkstus manā mīkstajā miesā.