Šodien aprit pieci gadi kopš es iepazinos ar savu mincīti. Tie bija ļoti bagātīgi, ļoti svarīgi gadi manā dzīvē, varētu pat teikt - labākie līdz šim. Es viņu ieraudzīju šeit, cibā, un sapratu, ka es gribu tādu vīrieti. Mēs satikāmies, šķīrāmies, satikāmies atkal, dzīvojām kopā, viņš gāja no manis prom, bet atkal atnāca atpakaļ. Tad aizgāja pavisam, es no sāpēm gandrīz nomiru, bet tad viņš atkal uzpeldēja, sajauca man galvu, un kārtējo reizi salauza man sirdi tikai tā, tā kā viņš to prot. Tagad viņam ir jauna draudzenīte, tieši tāda, kāda es nespēju būt mūsu attiecību laikā. Es vēl nespēju viņam piedot. Manī ir ļoti daudz rūgtuma. Varbūt kādreiz, varbūt ar laiku.