Vakar bija sakrājies par visu tik daudz, ka lai visu dabūtu prom biju skriet.
Skrēju ilgi. Pusotru stundu.

Lieliska sajūta.
Un šodien izskatos skaista. Vienkārši tāpat. Un varbūt arī tāpēc, ka dikti piedienīga. Bet tādā jaukā izpausmē ne kostīmiskā, mhm.

Un vakar man teica, ka es esot strupceļš. Pie tāda secināma noveda sarunas par dzīvi un mani.

Un šodien būt tankam.Neskatīties ne pa labi ne pa kreisi. Metaforiski būtu teikt - neskatīties ne uz raudošiem bērniem ne arbūzu laukiem, kur iegrauzties.
Mhm.