pārlasot rodas iespēja analizēt nevis situācijas un izjūtas, bet gan to, kā tas ir uzrakstīts. hmm. savādi patiesībā. vietām viss ir baigi smuki, bet vietam kkads atkārtojas un ir mazliet kkā ne tā. interesanti. vai tā ir rakstnieces vai tulkojuma vaina?

mm, bija vēl kkas. tikai tagad es neatceros, kas bija.

un vēl es sapratu, ka lasīšana mani nomierina.

un vispār, šo ierakstu es vēl turpināšu, es tiaki neatceros, ko gribēju teikt. :D

kas vēl svarīgi, es sapratu, cik sāpīgi ir tad, ja tu par spīti dusmām un aizvainojumam esi pret kādu ļoti lojāls, neko sliktu nesaki, vismaz neko tādu, ko kāds jau nebūtu pamanījis, tu reāli jūties saīdzis (bāc, es tādus vārdus nelietoju) un skumjš, bet šis cilvēks nekā nesaprot, un padara visu vēl sliktāku, kaut aizbildinās ar to, ka grib visu savest kārtībā, patiesībā visu vēl vairāk sabojājot. (ou, tas gan bija viens varen garš teikums.)