mēs paņēmām vilku, kas bija pieklīdis rīgas ostā. Reksis, protams, vārdiņš. No sākuma baidījās ļoti. Bet tai pat laikā aizsargāja savu teritoriju, rēja, dusmojās, ja līda par tuvu, ar laiku aprada, mēs sadraudzējāmies, jo es viņu čubināju, kad viņš tāds pussastindzis gulēja man pie kājām koridorā pie trepēm, man jau mamma teica, ka nevajag riskēt, 1 asāka kustība vai kaut kas, un varu atrauties, bet es ar viņu runājos un visu laiku teicu "Reksītis labiņš, smukiņš un nekodīs man", un nekoda arī. Un tad vienreiz... (sākas vieta, ko jūs visi gaidījāt) ... viņš bija ienācis istabā, koridorā atkal tur abi divi runājāmies, bet ne uz zemes, un es gribēju viņu samīļot, piebāzu galvu viņam pie galvas/kakla, nu, kā jau cilvēki dara, kad mīļo, teiksim, citu cilvēku/suni/kaķi, un viņš man iekoda galvā. Precīzāk, ieķēra, padauzīja ar zobiem.

Es apvainojos, nerunāju ar viņu kādas 2 dienas, viņš acīmredzami jutās vainīgs, nāca man blakus un tēloja, ka nekas nav bijis, bet es viņu tīši ignorēju, un teicu - fuj, tu man iekodi, reksi. Un pēc kāda laika man likās, ka es taču esmu stulba, pati vainīga!! Tad mēs abi atkal salabām, un nu viss ir relatīvi forši, lai gan joprojām visi mūsu mājā tur zināmu distancīti, jo tu nekad nezini, kas var notikt.

PS: kad viņu paņēmām, viņam bija bišķīt mazāk par gadiņu, līdz ar to raksturiņš jau bija izveidojies. Un viņam drausmīgi patīk braukt mašīnā. Uz blakus sēdekļa uzreiz uzsēžas un lepni sēž. Acīmredzot viņu tur ne tikai sita un neēdināja, bet arī vizināja, kas ir labas ziņas! :)