pilnīgi iespējams, ka
rudens mani ir pārņēmis savā varā. es neklausu saprātam, paklausu lidlapu atvadām. "tā koki māj atvadas vasarai"
katru reizi atvadoties, mēs atdodam daļiņu sevis. bet nebūt nav tā, ka mēs zaudējam - kopābūšanas laikā ir iegūts daudz vairāk, īpaši daudz, ja laiks izmantots piepildīti un vērtīgi. to mēs ņemam līdzi un - par prieku vai bēdām, bet - nevaram neņemt. tā mēs ESAM, tā mēs TOPAM
nemitīgi
"elpā
izelpā
telpā"

tik daudz man šodien pastāsta koki par mums pašiem. ko gan mēz zinām? daudzi no viņiem te ir bijuši pirms mums un augs, un dzīvos vēl arī pēc.
bet augiem kaut kā ir radniecīgāka valoda ar mūsējo nekā akmeņiem. kad akmeņi sāka runāt, cilvēka vēl nebija līdzās. mūsu valoda ir jauna. tāpēc tās ļoti atšķiras
zeme, gaiss, uguns? tie vienmēr ir veci un jauni reizē, ļoti organiski, tāpēc komunicēt ir viegli. viņi ir kustībā.
akmeņiem trūkst dinamikas, viņi sargā savu Vienu Patiesību un ir ļoti pastāvīgi. vairumam akmeņu nepatīk runāt. tādēļ ir jābūt ļoti pacietīgiem, ilgi jāieklausās - akmenim tas nav daudz.
bet arī viņi sabirst smiltīs un pievienojas Mūžīgajam Pārveidošanās Ciklam
mēs nesamies uz augšu, ja tāds ir simbols