fgfgffhrfgfff
MELI, tas viss ir meli!!!
nav tā, ka kaut ko var nepateikt, un visi tāpat zinās, nē nē nēē

secīgi:
1. ir lietas, ko nevajagot "ietērpt vārdos", to nemaz nevarot izdarīt un vārdi visu ierobežojot.
2. tagad tā: kā TAD lai to pasaka?? negribot sabojāt plašumu. (es joprojām reizēm ticu, ka klusums pasaka vairāk, bet tā nemaz nav. nu nav.)
3. klusumā nepasacītais un vārdos neierobežotais izplūst tik ļoti, ka izšķīst kosmosā, zaudē jebkādu koncentrāciju un aiziet kaut kur nirvānā - bet kam to vajag, ja es esmu šeit??
4. kā kaut kāds Matiss teica par tēju glāzē, tai vajagot rāmjus, lai viņa tur vispār būtu iekšā, jā, viss atkal sasaucas, un viss ir Viens. tātad tēja var ienīst glāzi par ierobežojumiem, bet bez tās viņa izlīst - īsumā. tik daudz mērogu sasauces pašlaik galvā, bet nevajag, šī ir īsti vietā.
5. tātad vārdi nav tikai kropļojoši mūsu emociju izvērsumi, bet pirmkārt mums tos tik ļoti vajag kā tējai glāzi. un es esmu dzīvojusi melos, uzskatot, ka īstos brīžus varētu sabrucināt jebkas, ko es pasaku(neatkarīgi no tā, vai to izdaru, vai nē).

tie ideālistiskie meli, manī noteikti vēl ir ļoti daudz tādu.
varbūt tāpēc an vajadzēja kļūt par inženieri un būt tuvāk racionālām un praktiskām lietām, jo atkal tieši tajās parādās kosmosa mehāniskās, absolūtās patiesības.

BET, tā turpinot, varbūt tējas cilvēki nemaz nav tie īstie, jo magnētiem taču nevajag nekādus redzamus rāmjus, lai turētos kopā, bet viņi turas. un ir jābūt arī magnētu cilvēkiem. bet varbūt ir jābūt dažādiem cilvēkiem

un es atkal atsviežos mazliet atpakaļ - kā tad ir?
ir VISS.
ir jau mazliet miera. man pašlaik vairāk jākoncentrējas uz tēju