teicieni
neteikt dusmās un neapsolīt priekā

vai tad tieši emociju sakāpinājumā neatklājas īstais Es?
ne nosodīt dusmas un no prieka.. mācīties. tad mēs sakām savus sapņus. varbūt ne tieši tā, kā ar vārdiem pateikts, bet virziens taču ved uz mūsu sapņiem, ne tā? kad esam priecīgi. to jau mēs vēlamies, ko apsolām, vai tad ne? kāda vērtība tam, kas mums pieder, ja tie nav mūsu sapņi?

tas būtu tik noderīgi, no sevis mācīties. no dusmās teiktā un priekā apsolītā. visu paturēt sevī nevar, tad sanāks kā melanholijā

bet latvieši rāmumu mēdz jaukt ar apspiešanu, man liekas