Zilās lodes vingrinājums
biju jau piemirsusi par to brīnumu. ar meditācijām tāpat kā ar jokiem - zinu tik daudz, bet tad, kad jāatceras.. čiks. vajag cita iesākumu, mājienu, turpinājumu jau es zināšu pati - nu vismaz vairumā gadījumu.

tik brīvi un mierinoši, dziedinoši. atkal varu teikt, ka "tagad zinu, kāpēc" (paliku mājās un neviens neatnāca)
[zini? tu varētu izvairīties no pirmās daļas, ja raiti tiktu galā ar otro]
ir pieredzes, kuras ir vajadzīgas.

atkal man gribas dalīties, spēcīgāk un katru dienu dzīvāk

eju pa apli, pa apli, redzētas ainas, bet perspektīvas leņķis ir mazliet mainījies. ceru, ka pa spirāli uz augšu riņķoju, citādi - vai ir jēga? arī tas seno cilvēku mītiskais domāšanas, telpas un laika uztveres pleķis bija kaut kāds maģisks. manī vēl ir no tā arī, un es izbaudu - man patīk. man patīk, kamēr -

kas?
[Brīvība!]

un MīlestībA,
kaut ar agapi nepietiek, un kad ir pieticis? vēl neesmu iemācījusies noturēt to tik cieši un ilgi tādā sajūsmas līmenī, lai vairs netrūktu philos un eros. bet agape ir mānīga, jo tad, kad ir.. tad tiešām liekas, ka neko citu NEVAJAG. kad pavada agapes pārdzīvošanas pieredze, un vairāk vai mazāk apzināti tā notiek vienmēr pēc tādas pieredzes, klāt nāk arī neko-citu-nevajag druskas. spoguļa gabaliņi, siltumā izliektas atstarojošas virsmas - spēles ar Gaismu

P.S. Esmu pārliecināta, ka manu zeķu vidū notiek realitātes šovs, kurā katru nedēļu kāda zeķe tiek izbalsota ..huh. dzirdētie un joprojām smieklīgie tie labākie.
nosmējos.