Man arī sāp šī sāpe par mūsdienu fotogrāfijas tendencēm, runa jau vairs nav par nostalģiju pret filmiņām un jēdzīgiem objektīviem, bet gan par to kā cilvēki bildē, protams, ir pāris ļaudis ,kas aizraujas ar digitalo fotogrāfiju un tad nobildē 500 kardus ar strūklaku parkā, kas pat nav tas trakākais variants, bet tomēr kaut kas riktīgs tur nav. Cilveki nespēj atcereties to mirkli vairs. Man laikam ir svarīgs katrs tas mirklis, kad skatos caur savu filminieku, lai gan tik 20% gadījumos to slēdzi nospiežu.

Cilvēkiem jau ir tā neparastā tendence tiekties uz slinkumu, bet prieku taču dod kustība un darbība, un brīniškīko lietu (kā fotografešanas) atvieglināšana prieku tik samazinās. Sarežģītībā tomēr ir viss skaistums.

Un man katru reizi ir neaprakstāms prieks aplūkot katrus nākamos 38 melnbaltos kadrus, kas tikai pēc kādu divu mēnešu izbildēšanas tiek redzēti atkal.