nu tad nevajadzeeja dabai muus davest liidztam

(Reply to this) (Thread)

taksh ne jau daba muus kautkur noveda, nevajag atbildiibu novelt uz kaut kaadu nodaliitu speeku. mees esam daba! mees esam viens. mees esam apmaldiijushies sevii.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"apmaldījušies sevī"

Un kur tad ir patiesība. Acīmredzot ne sevī.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mm?
viss ir tepat. meli, iluuzijas, bailes un miilestiiba, materiaalisms un gariigums, tradiicijas, eetika un moraale, etc. shkjirojot un nodalot mees radam arvien jaunas patiesiibas un tuurpinam maldiities.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Taču lietas tomēr atšķiras. Domas ir dažādas, tāpat priekšmeti un jūtas. Tās nav vienādas. Varbūt ir vērts iedziļināties, no kurienes šāda dažādība? Ja reiz viss būtu "viens un mūžīgs", tad nenotiktu pilnīgi nekāda kustība, nekādas pārmaiņas, viss stāvētu sastindzis perfekcijā. Taču darbība (kuru mēs reāli novērojam) liecina gan par sākumu, gan par beigām. No kurienes uz kurieni - tāds ir jautājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nezinu. varu tikai mineet, bet taa es radiishu veel jaunas patiesiibas un melus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā. Piemēram, šo dienasgrāmatas ierakstu.

(Reply to this) (Parent)

Tomēr es negribu likt Tev justies slikti. Ievelc elpu un ieklausies pats savā sirdī, nevis kaut kādā "viss ir viens" teorijā! Mīlestība tomēr ir galvenais, un tā mīt sirdī, nevis mežā, cibā vai krāsainā līfletā.
Lai Tev priecīgi Ziemassvētki! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vai tad nav tā,ka vissirviens=mīlestība=sirds?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Viss nav viens. Ir labais un ir ļaunais. Un tie nav savietojami. To savstarpējā spriedze ir šī pasaules pieredze, kuru mēs šobrīd ciešam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

spriedze ir nenoliedzama.
es vairaak sliecos domaat ka spriedze rodas dalot - liidziigi kaa ar atomiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, spriedze nav atkarīga no tā, ko mēs te tagad dalām vai nē. Fakti un ideāli ir krasā, cilvēkam nesamierināmā pretrunā. Cilvēka spēkos ir tikai divi varianti - atteikties no faktiem vai atteikties no ideāliem. Tie, kam dargāki ir ideāli, atsakās no sapņiem un aiziet neauglīgā fantāzijā/ārprātā, tie, kas augstāk vērtē faktus, kļūst par aukstiem, ļauniem ciniķiem, kas cenšas noliegt visu, kas varētu būt radies ārpus "visvarenā" intelekta.
Lai samierinātu šo spriedzi, ir jālūkojas tālāk par cilvēkam iespējamo.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

taisniiba jau sanaak. tik nahuj mekleet neispeejumu risinaajumu pashu radiitam ideotismam?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tieši tā. Neiespējami ir izveidot "visi visus mīl" pasauli, neiespējami ir atjaunot izmirušās sugas. Neiespējami ir iznīcināt radioaktīvos atkritumus. Neiespējami ir iznīcināt naidu, melus, viltu, skaudību, riebumu... Un to visu mēs ievāram. Un mēs to patiešām nevaram atrisināt.
Bet tomēr - mīlestība pastāv. Mīlestība darbojas par spīti visai tai vērienīgajai iznīcībai, kas raksturo cilvēku. Kamēr visi cilvēku centieni noved pie konfliktiem un iznīcības, mīlestība uzvar - sirds ar sirdi, viena pa vienai. Caur mīlestību darbojas Dieva spēks, kas atjauno, dziedē, mierina, izskaidro, iedrošina... Un viss nav viens. Dievs ir atsevišķs, grēks ir atsevišķs, un pa vidu - mēs. Grēks mūs ir sagrābis, bet, atzīstot, ka tiešām IR ļaunais un tāpēc IR arī labais (citādi mēs jau sen sen būtu cits citu nonesuši), mums paveras iespēja atklāt to, ka mēs pēc dabas esam ļauni un nevaram to mainīt - ja nu vienīgi iebraukt kreisā paštaisnumā un jau atkal braukt augumā citiem par viņu grēcīgo dabu. Neviens cilvēks nav bez grēka. Taču būtiski ir īstenot tās alkas pēc patiesības pāri alkām pēc atzinības, varas, baudas - jo patiesi patiesības meklējumi vainagosies ar to mieru, ko dod Dievs, kurš nav anonīms, bet kurš ir devis ne vien savu Vārdu, bet arī savu Dēlu. Un neviens, kurš meklē, netiks atstāts bešā. Kas meklē tas atrod. Klauvē, un tev taps atvērts! Jo visas šitās bēdas mums nav iespējams atrisināt pašiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ļoti materiālistiska skatījums. Bet nevar taču ticēt Dievam,ja netic,ka ir iespējama dzīvotspējīga pasaule bez naida,utt.
Vai tad naids,varbūt pat radioaktīvās ielas,uttt.ir jāiznīcina-tad jau sanāk,ka ar naidu pret naidu? Karš.
Ar Mīlestības spēku visu par pārvērst.Aukstam akmenim ļaujot uzziedēt. Tas,protams,nav viegli,man reti izdodas,bet es ticu tam.
Mans Dievs ir Mīlestība,mūsu Tēvs debesīs. Bet tas,ko daudzi sauc par Dievu-man un daudziem citiem cilvēkiem(tādus zinu)-ir Absolūts,materiālās pasaules radītājs un viņam nav nekāda sakara ar Mīlestību.

(Reply to this) (Parent)

es jau neteicu, ka mees neesam viss viens. esam, bet kaapeec tad taa notiek, ka kaads ir gatavs nogalinaat sevi lai tikai paareejiem klokji ieliktu?
laikam taapeec ka dziive meedz "aizmaaciit" bishkjinj taalaak, nekaa tu attieciigajaa momentaa esi gatavs maaciities. tipa nav jau viss cool&smooth visu laiku, no kurienes taas krunkas naak? no pashas dziives/dabas/visuma vienotaa fucking whatever, tad ko tur tai dabai briiniities, ka dabuu no mums bietee, pati pirmaa saaka njenjenjeee
//labi man vienkaarshi christmas morning saakaas ar iisti ne tiem vaibiem, kurus biju gaidijis. viss jau visaa visumaa ir godiigi.

(Reply to this) (Parent)