|
|
|
Jūnijs 5., 2008
10:34 - vaļsirdīga atzīšanās
es mīlu Inesi Siliņu. tā nu tas ir un tur neko nevar darīt, tādēļ tā šķiršanās ir vēl jo nepanesamāka. tādēļ ari jumtu rauj visa tā herņa. ja man nebūtu jūtu pret to sievieti, tad viss būtu sasodīti vienkārši. man nav problēmas izturēties neitrāli/draudzīgi pret cilvēkiem kuri man ir vienaldzīgi vai pat nepatīk.
šobrīd, neesu risinājis problēmas divas dienas un man liekas ka viņu nav. zinu ka ir, bet es takš drīkstu pasapņot..
pirmdien mums ar meitu ir dz-diena. meitai paliek divi gadi, man - 25. es izaugu šķirtā ģimenē, Inese izauga tādā pašā un izskatās ka šo foršo mantojumu vieglu roku nododam tālāk jaunajai paaudzei. kad precējāmies es biju dziļi pārliecināts ka nepieļaušu tās pašas kļūdas ko mani vecāki. nesūda.
es gribēju pateikt saviem vecākiem lielu paldies par to ģimenes modeli ko esu apguvis, par savstarpējo attiecību modeli kas manī ir iekodēts līdz asiņainām nierēm. mēs ar savu bezadbildību un savtīgajām ambīcijām izčakarējam savas dzīves un kā izrādas ari vairākas paaudzes uz priekšu. kādam takš tā cilpa ir jāpārrauj.
pirms Laura tika ieņemta, es biju pārliecināts par to ka bērni nav jādzemdē. neviens nav pelnījis dzīvot šitajā piedirstajā pasaulē. bet tad dzīve (bezadbildība) ieviesa savas korekcijas un kas no tā ir sanācis? ideotismā esmu pārspējis savus senčus!
malacis vai ne?
un vēl - mana atmiņa pēc meningīta ir izmainījusies. jau vairākkārt ir sanācis pieķert, ka vēlamies neviļus kļūst par bijušo, t.i. atceros notikumus nedaudz uzlabotus un ar pilnu pārliecību - tā bija! vēl atmiņa ir kļuvusi vēl nenoturīgāka pret sadzīviskiem sīkumiem. vienmēr man ir bijis pagrūti atcerēties, kas no veikala jānes mājās, bet tagad - uz lapiņām jāpieraksta ka vispār uzveikalu jāiet. labi ka man vēl ir manas enciklopēdiskās zināšanas uz kurām varu paļauties. tas sūda meningīts ir izčakarējis arī manu nervusistēmu - esmu vēl nervozāks kā sieviete kurai PMS +neciešamas migrēnas. tagad no mājas nevar iziet bez cigaretēm ibometīna.
sukas ārsti - būtu ļāvuši nomirt un būtu miers mājās. par vienu ideotu mazāk un visādi citādi labāk. Tā būtu normāla nāve ko visi tuvinieki varētu mierīgi pārdzīvot - Viņš salima un nomira. miers mājās.
|
Comments:
un Tu šito visu pats atzīsti, pieņem un pats izdomāji?
vai kads Tev to tā pasniedz?
ja pats, manuprāt, tas ir liels un labs progress, tās ķēdes pārraušani?
nezinu kāds priekšstats par mai ir radies, bet viena no retajām lietām ar ko es pats visnotaļ veiksmīgi tieku galā ir domāšana.
domāt jau arī var visādi...(tāpat ka uztvert otra teikto)
...tad Tev atliek vien izdomāt, kā rīkoties tālāk, sarakstīt uz lapiņas visu secīgi un mēģināt realizēt?
Ietverot visu to, ko Tu šajā tekstā pieminēji!
(es neironizēju!)
.. un ta jau manīs kas tur sanāks
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zanda |
|---|
| Date: | 5. Jūnijs 2008 - 12:13 |
|---|
| | | (Link) |
|
Beidzot...
tu nevari izlemt cita vietā, vai viņš ir pelnījis dzīvot šajā pasaulē vai nē. es, piemēram, ļoti priecājos, ka mamma neuztaisīja abortu, lai arī mana ierašanās tēti nemaz neiepriecināja un viņš gāja ielas otrā pusē aiz dusmām par mammas lēmumu.
manā gadījumā tā pat nebūtu uzskatāma par eitanāziju - tehniski es jau biju miris.
kā redzi - tehniski tu esi atkal dzīvs. tātad nav nozīmes - tehniski vai garīgi.
bet vispār es runāju par to, ka tev liekas, ka tā ir kļūda - laist pasaulē bērnu, ja viņam tagad jādzīvo šķirtā ģimenē. tas, patiesībā, ir tas pats, kas 20 gadus plānot - man vajag māju, mašīnu un iekrājumus, tikai tad būšu gatavs bērnam. bērnu vispār nevar plānot, manuprāt. bērns, ibio, pats atnāk.
par bērnu - šito mana mana draudzene saka vienmēr - vnk 10niekā!
un vispār - nav te ko daudz piebilst, viens gan - reāli pozitīvi ir tas, ka tu pats sevi loģiski analizē. cita lieta - vai tu vēlies arī no izdarītajiem secinājumiem kaut ko mainīt -un pats galvenais - vai maz vari.
| From: | po |
|---|
| Date: | 5. Jūnijs 2008 - 22:39 |
|---|
| | | (Link) |
|
No bērniem es diemžēl neko daudz nesaprotu, taču domāju, ka neviena situācija nav bezcerīga. Moška iznāk laimīgs cilvēks. Turklāt man šķiet, ka lielākā daļa no sūdiem, kas saistīti ar autoritatīvo domāšanu, rodas aiz tam, ka mums ir vecāki. Varbūt cilvēks, kurš pasauli iepazinis šādā dinamikā būs brīvāks un atvērtāks. Galvenais -ar kādu SAJŪTU viņam tas viss tiek pasniegts.
Bet vispār - es nezinu.
Un baigi labi, ka Tu par to visu runā. Tas ir tipa "pusceļš". Būs viss forši ;)
nu bļa vecīt. cik tevi atceros esi vienmēr bijis tas kurš uzdrīkstas visu u nekad nebiju domājis ka tew būs bērni un ģimene, es pat nezinu ko teikt, ar sievietēm ir brīžiem grūti bet ticu tam ka visu var salabot jo dzīve nav tikai sūdu bedre un savu ego var pieraut, lai tur kas un ja tu mīli tocilvēku tad ne jūra ne dusmas ne dievs nespēs jūs šķirt jo mūsu liktenis un būtība uz zemes jau ir iekodēta savādāk valdītu tikai haoss...veiksmi vecīt, un viss būs ok tikai piedomā ko dari. :)
Bet cik es tevi atceros, vienmēr esmu zinājusi, ka bērni un ģimene būs svarīgākais. Un it īpaši atceros to sarunu pie frančiem, kad Inese bija stāvoklī. Tu esi cilvēks, kuram vajadzīgs ģimenes atbalts
:) srry rādijās man e-pastā
Skarbi, bļin. Nezināju neko par Jums, kādu laiku vispār no Jūsu gala neesmu dzirdējis.
| From: | nitro |
|---|
| Date: | 9. Jūnijs 2008 - 21:13 |
|---|
| | | (Link) |
|
Varu vien novēlēt, lai normāla dzimšanas diena. |
|
