apnika runāt, es beidzot gribu darīt
No rīta pamodos ar vibrējošām bailēm. Par to, ka tagad jābūt drosmīgai, par to ka peldēšu pret straumi. Par to, ka vairs negriezīšos tajā ikdienišķajā, sistemātiskajā ritenī, kurš ar savu vienaldzīgo pienākumu uzspiešanu (pienākumu pašu pienākumu pēc), radījis tādu iepelējušu domāšanas veidu. Sēdi tai skolas solā un tik klausies kas JĀdara. Un tik dari. Visādas muļķības.

Izkāpjot no tās sistēmas, es palieku viena. Un manī ir tā iepelējusī domāšana. Kaut kā viņa jānoliek saulītē. Es negribu pati sapelēt.
Te nu es esmu. Ar savu atgūto laiku. Nu es vairs nevarēšu teikt :'ja man būtu laiks, es darītu to un šito. Nebūtu skolas...' Tas ir biedējoši. Bet es gribu tikt ar to galā tagad. Nevis, kā mana mamma, kurai ir 50, baidīties iet pensijā, nezinot ko darīt ar savu brīvo laiku. Šobrīd dzīve viņai ir darbs, darbs. Daudz stresa. Es nesaprotu kāpēc viņa pretstata stresam garlaicību. Kāpēc viņa mieru sauc par garlaicību. Tā visa izglītības,karjeras būšana sačakarē cilvēka normālu uztveri. Viņa man prasīja vakar aptuveni kaut ko šitādu : 'BEt kāpēc tu gribi būt laimīga? Kāpēc tu gribi iet vieglāko ceļu?' Bet vieglākais ceļš taču tas nav. Nē, mammīt mīļo, nav. Un vai tiešām visi domā, ka ir normāli nonstopā gruzīties par visu kaut kādu papīru dēļ?! kur tas cilvēkus novedīs.

Kāpēc visi domā, ka ir tikai viens ceļš? Atceros kādu krēslainu pievakari, kājojot no autubusa pieturas mājup, kad manī itkā no debesīm iekrita izmisīgs- šitas pats sākuma jautājums.. 'Vai tiešām būs tā, ka pēc pamatskolas būs vidusskola, tad augstskola, tad darbs, darbs un tad kaut kad pensija. Tiešām nebūs nekā interesantāka? Nevar būt citādi?' Es vakar vakarā sev atbildēju uz šo jautājumu. Es vairs negribu izšķiest ne minūti no savas jaunības. Skolā es tieši to daru. Pusgads ir daudz. Par daudz. Daudzi mani tur par vājprātīgu. Jo viņiem un viņām ir tikai viens ceļš. Attīstīties nozīmē iegūt izglītības dokumentus.