ir pagājis vēl viens gads.
pa vidu bija visādi. Lieli augstumi un tagad ir kritums (ja tas tiešām ir kritums. Viss atkarīgs, kā uz to raugās :) )

Es, protams, par attiecībām.

ja pirms gada es vēlējos sevī viengabalainību un harmonisko izjūtu, kāda bija esot vienai, tad tagad atkal vēlos to pašu :)
Pirms gada mani no sliedēm izsita bijušais vīrs. Atbrauca. Pār mani uzgāzās/ nogāzās emocijas, kaisle, jūtas. neko nesapratu. tad viņš aizbrauca. Un mēs turpinājām būt pieķērušies viens otram. virtuāli gan. taču sirsniņas pukstēja ātrāk.

Bet tad kā no zila gaisa uzradās cits vīrietis, kurš lēnām, bet tomēr mani iekaroja un es iegāzos viņā (paskat, kā es tik gāžos). Ilgi turējos pretī valdzinājumam, baidījos, bet tad, no sērijas, nospļāvos - kas būs būs un lecu tai jūtu ūdenskritumā. Un bija dievīgi. .... Bet tad man vajadzēja vēl, kaut kādu stabilitātes, ne tikai iemīlēšanās apjausmu, jo pusaudžu gadiem raksturīgās attiecības man sāka kļūt par īsu. Un ar to arī viss beidzās, jo viņš nobijās :) Es pārsteidzos, bet ko darīt, ka manī procesi notiek ātri. :) Bet mēs turpinājām - viņš ar emocionālu distancīti, es ar cerībām. Un tagad kā reiz pienācis brīdis, kad es gribu būt viena, taču emocijas velk pie šī cilvēka. Ar prātu saprotu, ka nebūs nekā tur, bet jau rakstot šos vārdus, sirds protestē - nekad tak neko nevar zināt1 :) Nomocījusies esmu. Gribu domu vienkāršību un neuztraukties par jūtām.

Kur es būšu vēl pēc gada? tepat šai jūtu murskulī ar šo vai citu vīrieti? :)