gāziens otreiz atpakaļ.
Vajadzēja jau laikam šo vasaru, lai pārliecinātos, ka nekā.
Taisnība jau daļēji tur ir, ka nespēju pavisam atklāti atvērties viņa priekšā. Taču meli, ka negribēju. Tikko, vasaras sākumā, viss šķita tik ļoti cerīgi. Bet izškīda ātri vien.
nesakrīt ne vērtības ne vēlmes. Ar to arī jāsāk un ar to arī viss beidzas un Inese pārvērtās leduskapī. Ar šādām lietām es nespēlējos. Ja es vairs nespēju sarunāties, nespēju acīs paksatīties, nevēlos nekādu fizisku kontaktu, tad tas nav untums. Tad tas nozīmē, ka vis sir pilnīgi un galīgi manī izbradāts. Kamēr es runāju, raudu, ņemos, tikmēr man rūp. Es neprotu tās aukstās spēlītes- nerunāšu, lai pamocās, lai to un šito.

Ir skumji. Ir. žēl. viņa jau vairāk, laikam. Par sevi nezinu. esmu kā nocietinājies akmens purva vidū, vilkaču vidū, sauciet kā gribat. Es neuzticos un sajūta ir, ka vnk jāiztur un laiks visu sakārtos.

Sajūta it kā mani kāds nezināms spēks vnk bīdītu cauri visiem šiem sūdiem. Stutē, lai nenokrītu un nepalieku šai zaņkī.


Un ja godīgi, tad es ticu Jānim. :D ai, un ja izrādīsies, ka tomēr, tomēr viņš man melo acīs skatīdamies un tainsība ir tai otrai pusei, tad neko. pārdzīvošu. un tieši tāpēc, ka ticu viņam, ir vēl vairāk sāpīgi un arī žēl, ka nespēju es vairs kopā dzīvot. ne šādi - it kā kopā. Tāpat ticu, ka viņaprāt viņs ir izdarījis visu. bet, acīmredzot, par maz. bet varbūt neko izdarīt, lai es atsiltu viņa priekšā, nemaz izdarīt vairs nevar.

katrā ziņā, vasara pagājusi, rudens ir pienācis un jākārto škiršanās. dublis nr2 nav zdevies, tā īsti pat nesācies.