Dienā ir labi. Naktī ir labi. Ir labi.
kamēr nedomā.
Kad domā, gribas noslīgt asarās. Bezspēcībā.
Labot nevar un nevajag.
Draudzīgu attiecību nav, naids strāvo no viņa. Cilvēki no malas to pat teic. Es negribu ticēt, ka ienīst no tiesas. Laikam jānotic.

Sekss. Kā gribētos atdoties seksā, izlādēties. Taču nevaru. Jo sekss tā pa īstam man ir tikai brīdī, kad jūtos droši, sargāta un mīlēta. Un svešu vīriešu pieskārienus es nevēlos. Šo Jāni arī nevēlos. Es vēlos Jāni bez strīdiem, to Jāni, kādu es mīlēju un kāds mīlēja mani. Bet tā vairs nav.

Ja reiz par vīriešiem - es nespēju iedomāties, kad es spēšu atļaut sev mīlēt. Man ir sajūta, ka iemīlēties vairs nespēšu - bloķēšu sevi. Un viss.

Cik skumji, ja ņem vērā, ka visa mana agrākā pasaule balstījās uz kopā esību. Un cik daudz es tagad varu sevī kļūdas atrast un bakstīt. Laikam jāizirst ģimenei, lai aut ko saprastu. BĀFAISUJ#&*(%#&*%7yqi345uo