aizvien stiprāka un stiprāka. tāda sajūta, ka straume mani nestu. tāda stipra, silta, tumši zila, patīkami silti-vēsa straume. ik pa brīdim sanāk kādu kāju, roku ne tā izmest, kā rezultātā samisējas, sabremzējas patīkamais plūdums, bet vis sir procesā.
Pat īsti žēl pagātnes vairs nav. Ilgi cīnījos par to, kas manā uztverē ir ģimene. Nu esmu beidzot sapratusi, ka tas, kas manā uztverē ir ģimene, nekad nebūs arī viņa uztverē. Līdz ar to - mierīga līdzāspastāvēšana līdz kaut kādam brīdim. varbūt, laikam ejot, mainās arī viņa uztvere, mana arī, protams, un atdzimst kaut kas no bijušā. Bet tikpat ļoti iespējams un pat vairāk, ka vienkārši aiziesim katrs savu ceļu, nesāpīgi un dabiski. jebkurā gadījumā - mierīgi, dabiski un neagresīvi. neietkemējot bērnu.

Egoismam un paštaisnumam ir jābūt jebkuram cilvēkam, BET veselīgās devās! Līdzko kādam tā ir par daudz, vai par maz, nav labi. ai, kā nav labi.