aptverošās skumjas. trulā sāpe krūtīs. Vēlme triekt auto ārāk un ārāk, palielinot VOL līdz maksimumam, fonā skanot kaut kādam smagam, iekšas ārdošam gabalam.
vakar bija kāzu 2 gadadiena. viņš aizmirsa. es arī negaidīju, ka viņš atcerēsies. es negribēju kustēties. Es gribēju gulēt, blenzt griestos, dzert un nedarīt neko. Raudāt - pat nezinu, iekšā truls nazis griež. Laura staigā ap mani un smaida, rāda flomasterus, acina zīmēt. Es zīmēju, sarunājos, mēginu gatavot vakariņas. Gaļā izrādās ir veca, jābrauca uz veikalu. Bet negribas. Neredzu jēgu. Gan jau bērnam vakarā putru uzvārīšu. Tā es domāju/jutos vakar un šodien nekas nav mainījies. Mēģinu savākties, runāt savaldīgi un izturēties normāli.

BET MAN IEKŠĀS KLIEDZ!!!
ES NEMĀKU ŠITO REMDENĪBU.
ES GRIBU, LAI ĻAUJ MAN MĪLĒT UN MANI MĪL!

Es vēlos ikdienas uzmanību un rūpes. Es gribu vienlīzību un sapratni, atbalstu, piedomāšanu. Es gribu mīļu rīta bučiņu un vēlos aizmigt, jūtot blakus viņu. Es negribu visu laiku just pārākumu no viņa, visu manis teiktā automātisko ievietošanu "tu runā huiņu" plauktiņā. Es gribu dalīšanos domās un plānos. Nepārprašanu, automāisku manu domas netulkošānu par sliktu sev, nelīst manās smadzenēs un aplam tās analizēt. Esmu nogurusi. Te. Varu te būt nogurusi. Braucot pēc bērna, vakar pasēdēju viena kalna galā, skatījos uz pilsētu un raudāju bez asarām.
Manī atkal ir tā sāpe, dzenošā sajūta, nemiers, kas bija izzudis. Ir atkal.

Katru rītu cenšos uzsākt ar smaidu, ar kādu mīļu žestu viņam. Taču aukstums strāvo un strāvo. Reti reizi ir mani iekšējie svētki, kad viņa balss kļūst draudzīga, ieinteresēta, aktīva.
Un tā saukšana mani par zaķīti - tā ir liekulība. Mūsu attiecību sākumā es negribēju, ka mani tā sauc, jo neticēju, ka šis mīļvārdiņš tiešām nes to informāciju, ko dzirdu. Bet tad sadzirdēju patiesu mīļumu, rūpes un ieintersētību.
Tagad atkal es to visu nejūtu un katru reizi, kad viņš mani ikdienas steigā nosauc par zaķīti jūtos tā, itka man melotu.

Kolēge uz e-pastu atsūtījusi ķīniešu jaunā gada ticējumus. Īpaši svarīgā vēlēšanās esot jāuzraksta uz pergamenta, jāsadedzina, pelni jāievieto glāzē ar šampanieti un jāizdzer (interesanti gan, skepse). Man ir šāda viena vēlēšanās. Būt kopā un justies labi. Es zinu, ko man vajag. Bet esmu visai ļoti pārliecināta, ka viņš nav gatavs kaut ko mainīt savā attieksmē un rīcībā. Un tā man sāp tālāk, aizvien vairāk krājas netaisnības, viņa dusmas, nicinājumi, pamācības. Un es stulbi gaidu, ka viņš pēķšņi ieraudzīs, ka mani sāpina un pāŗstās to darīt. Un ka es šajās sāpēs esmu sapinusies.

Es esmu ļoti emocionāls cilvēks. Ārkārtīgi liela loma manai labsajūtai un stabilitātei ir man tuvā cilvēka attieksmei, mīļumam, uzmanībai. Man tas ir kā gaiss, ko elpot. Viņš to sauc par "apiešānos kā ar zīdaini", bet man liekas, ka, ja mīl, tad rūpējas, uzmana, palolo, iedomājas par lietām, cenšas atvieglot dienu, nevis vnk pārrodas mājās un ir.

Manā uztverē, mīlestībā cilvēka ego nedaudz atkāpjas attieksmē pret otru, nevis izplešas.