Kā lai pasaka :) Kā?
tik daudz emociju bijis un arī sāpju

...
...
...

Es zinu un jūtu, ka visas tās sāļās lāses te pat vien manī ir.
Ozolkoka durvis esmu piegrūdusi sev priekšā. (Jocīgi sanāk, - kā sev vispār var kaut ko piegrūst priekšā?)
Tad, kad vēl ļāvos, tad iekritu tumsā. Nemācēju atrast līdzsvaru un atkāpos. Darbu daudz - jāmācās, jāstrādā, jādzīvo un jāsadzīvo. Dažbrīd pārņem panika un šķiet - kāpēc, kāpēc gan manī nevarētu iemīlēties kāds miljonārs ar vislabāko sirdi pasaulē!? Cilvēks, kurš saprastu mani un pret kuru nebūtu aizdomu un šaubu tārpu ēnas.

Tie visi ir tikai sapņji, jo - ja arī uzradīsies šāds miljonārs, nekas nebūs. Pārāk liela bagāža un atbildība mani saista. Turklāt - mūzīgās ideālistes cerība uz gaismu tuneļa galā ;)

Ir jau rīts un ir gaisma. Tikai tā ir nespodra. Vēl.