Tas ir kā neverending sapnis, kā sniega pika ledusskapī. Kaut kas tik netverams un skaists, kaut kas, kam nedrīkst pieskarties, ko nedrīkst aptraipīt. Kas rada skumjas. Bet pat tik skaistas skumjas...
Kad vari 20 reizes dienā raudāt, zinot, ka tas viņu pat neuztrauc, kad turi viņas roku, zinot, ka kuru katru mirkli tā pazudīs, un tas viņu pat neuztrauc.
Kad sirds sažņaudzas, katru reizi viņu ieraugot, runājot. Kad mēģini pat izlikties, ka viss ir kārtībā, bet iekšā viss vārās, zinot, ka tā nav, ka tie ir meli...

Zinu to sajūtu.