gulēja paduses pavērtas ar atvaru rokā mutē kabatas kapucē salmu dzenamais aparāts miskastē kaut kas uz pusēm ar samosvalu un vai tu jau iedibināji savu sejas teātri un dienas ar graudu sezamu sterilu paciņu amonjaku lidojošo katapilaru un ziema izstaigāja visas iekšas tik dikti bija no mums iznākuši visi tie skaudrie zebru vandāļi un skropstas ar matu gumijas ledaino aklo piecūkoto skarbo ziemeli ar verandu un struteni skarbi bija atnākuši ziemas vakarā bija ar verandu atnākuši skabatas ar priedi un zemes dzīlēs raudāja zemes skaudro troksni bija ar mums apprecējuši medīja ar verandu un veselu skarbo skaisto un dedzinošo varbūt tas bija no baterijas a varbūt no trokšņa