"just make the chili"

Darbā ir viens kolēģis, kas mani ļoti iedvesmo. Nekad nesmaida, nekad nerunā ne ar vienu par tēmām, kas nav saistītas ar darbu un arī tad tikai 2-3 teikumus max, iet ēst viens, iet pīpēt viens, atnāk uz darbu, strādā, aiziet mājās un neiesaistās ar kolēģiem pilnīgi nekādās darīšanās. Es knapi zinu kā viņu sauc un mēs strādājam 1m attālumā viens no otra kādus 10 gadus. Tie ir tie cilvēki, kas man patīk. Un es pat negribu ar viņu ne runāt ne iepazīties. Jo klusie ūdeņi nav vis vienmēr tie dziļākie un varbūt es negribu zināt.

Nespēju izlasīt nevienu Žoludes grāmatu, jo skolā kā cilvēks viņa man ļoti nepatika instinktīvi un absolūti. Es neticu, ka cilvēks, kurš man nepatīk, var uzrakstīt grāmatu, kas man patiktu. Tas par maniem aizspriedumiem.

Cilvēki speciāli spīdzina suņus, lai varētu uzfilmēt video par to kā tie suņi tiek glābti ar aizkustinošu lifta ļurļur stock mūziku fonā un pelnītu naudu fb un youtubē ar reklāmām, jo citi cilvēki masveidā tos video skatās un saka "awwww.....". Es nezinu kas vēl jums par cilvēci jāzina.

Cilvēki staigā apkārt ar plikiem kakliem ughh...

Tikmēr es pati pavadu brīvo laiku refrešojot stulbas lapas.

Es neuzskatu, ka visu cilvēku viedokļi ir līdzvērtīgi un es to neslēpju arī.

Kas tas homofobiem ir par bullshit argumentu gandrīz vienmēr "kā es to paskaidrošu bērniem?" ??? Pastāsti savam bērnam, ka tā nav viņa goddamn darīšana.

Mani trigero ģeneralizācija. Da jebkāda. Tracina. "Mēs tik maz viens otram jautājam - kā tu jūties...." Speak for yourself, bitch. "mēs" viens otram jautājam "kā tu jūties" visu laiku, katru dienu. Nevajag uz visu planētu projecēt savus trūkumus izliekoties, ka esi labāks cilvēks par tiem visiem citiem "mēs".

Mani galīgi neaizvaino tas, ka Ukraina uzvarēja eirovīzijā jo Ukraina. Salīdzinot ar pagājušo gadu eirovīzija bija ļoti garlaicīga. Vienīgais brīdis, kas man šķita ļoti jautrs, bija kad UK dabūja pirmos punktus un sāka skandēt "WE GOT POINTS! WE GOT POINTS!"

Literatūras superspēja manā dzīvē ir - es varu bezmazvai izvēlēties, kā es gribu justies, piemeklēt grāmatu un šurum-burum es tā jūtos. Es zinu, ka es varu, bet es nedaru. That's on me.

Šitā es pensijas vecumā būšu vienīgā tantiņa bez tetovējuma un visi par mani smiesies.

Kā lai heteroseksuāls cilvēks dabū netradicionālu ģimeni?

Kaimiņi taisa augšējā stāvā remontu. Dzirdu, kā man vannasistabaa birst akmeņi no trubām, ieslēdzu gaismu paskatīties, balss no griestiem - "Čau, K, kā klājas?" awww

Viena lieta, par ko es būtu priecīga, ja būtu zinājusi bērnībā ir - tīrs dieva dots talants ir retums. Cilvēki var iemācīties jebkādu skilu, ja piestrādā pie tā. Bet jebkāds skils un attīstīšanās tāpat agri vai vēlu atdurās pec nepieciešamības ieguldīt tajā daudz naudas, kuras tev var nebūt. Tā kā - nekas nav daudz zaudēts tāpat.

Ap kuru vecumu vēlme siet lakatiņu galvā top nepārvarama? Porcelāna tasītes man jau ir.

Es nemaz nevaru aprakstīt kā es jūtos, jo man ir konstanta trauksme par katru nieku. Es vairs nezinu kā es jūtos. Es turos pie realitātes ar vienu pirkstu. Teorētiski. Praksē no malas viss izskataas ļoti labi. Nav par ko sūdzēties, bet ļoti gribās.

Komunikācija ar pārējiem kopīpašniekiem ir nevajadzīgi nepatīkama. I don't need this shit. Bars pašapmierinātu snobu.

Varbūt, ja tu esi bumbulītis, nevajag bāzties kvadrātainā caurumiņā. Visiem bus labāk.

Īsā versija ir - cilvēki varētu mazāk bāzt degunu citu privātajās darīšanās. Garā versija ietver sevī garu eseju, kas sākas ar Dan Carlin podkāsta citātiem, pārdomām par to kā paštaisni tradicionālo vērtību aizstāvji pick and chooso sev izdevīgus argumentus to fit a narrative un manu vispārējo nicinājumu pret viņu viedokli, kas tēlo, ka domā par "tautas nākotni", bet patiesībā tikai grib attaisnot savus pretīgos, naidīgos uzskatus un es zinu, kur es TO jau esmu dzirdējusi...
Un kāds tam visam sakars ar mani? Man nav jāattaisnojas par savām izvēlēm un - ja pavisam godīgi - kāds maz apstājās lai pajautātu, kāds tieši un kam ir tas "greater good" ieguvums? Tā ir tukša diršana.